Allažmuižā noslēgušies konservācijas darbi kultūrvēsturiskajā piemineklī “Zviedru baznīca ar viduslaiku kapsētu”, ko vietējie iedzīvotāji mēdz dēvēt arī par magazīnu. Darbu galvenais uzdevums bija apturēt laika zoba ietekmi – nostiprināt gadsimtiem senos mūrus un pasargāt tos no tālākas sairšanas, lai šo vēstures liecību saglabātu nākamajām paaudzēm.
Lai vēsturiskās konstrukcijas atkal kļūtu stabilas un drošas, veikti apjomīgi stiprināšanas darbi: nostiprināti pamati un izbūvēta speciāla atbalsta siena; pārmūrēti un pastiprināti ēkas stūri, logu un durvju ailes; izbūvēta tērauda savilču sistēma, kas satur ēkas karkasu; mūra sienu un zelmiņu aizsardzībai uzstādītas jaunas jumta konstrukcijas ar māla dakstiņu segumu.
Darbu laikā sakārtota arī objekta apkārtne – izzāģēti krūmi un pašizsējas koki, kuru saknes un mitrums ilgtermiņā radīja nopietnus draudus akmens mūriem.
Pateicoties veiktajiem darbiem, viena no noslēpumainākajām Allažu vēstures vietām tagad ir droša un pasargāta no nelabvēlīgiem laikapstākļiem, sniedzot būtisku pienesumu visa Siguldas novada kultūrmantojuma saglabāšanā.
Zviedru baznīcas drupu konservācijas darbi norisinājās no 2026. gada 14. maija līdz 21. augustam. Darbus veica būvuzņēmējs SIA “A6”; būvdarbu līgumcena – 50 814,02 eiro (bez PVN). Projektēšanu un autoruzraudzību veica SIA “ARHITEKTONISKĀS IZPĒTES GRUPA”; būvuzraudzību nodrošināja SIA “AIKE COM”.
Vietas vēsture – baznīca, magazīna
Šīs vietas vēsture sniedzas daudz senāk par šobrīd redzamo ēku. Allažmuižas magazīnas klēts uzcelta teritorijā, kur agrāk atradusies viduslaiku kapsēta, bet 17. gadsimtā šeit atradusies arī koka baznīca. To 1692. gadā savā zīmējumā fiksējis I. Ā. Ulrihs.
Tieši šis senais stāsts, iespējams, vēlāk radīja priekšstatu, ka līdz mūsdienām saglabājušās mūra ēkas ir tā pati senā “Zviedru baznīca”. Taču arhitektūras izpēte rāda citu ainu – šodien redzamā ēka, visticamāk, ir 19. gadsimta ceturtajā ceturksnī Allažu muižas saimniecības kompleksa vajadzībām būvētā magazīnas klēts, kas veidota neogotikas stilā.
Tās arhitektūra ir īpaša – mūrējumā izmantoti regulāri šūnakmens kvadri (regulāras formas šūnakmens bloki), kas izceļ ēkas stūrus un nišas, bet neapmestajās fasādēs atklājas akmens dabiskā faktūra un krāsa. Ēkai raksturīgas arī neogotikas formas un smailloka arkas.
Kāpēc to sauc par magazīnu?
19. gadsimtā magazīnas bija svarīga lauku saimnieciskās dzīves sastāvdaļa. Tajās glabāja labības rezervi zemnieku vajadzībām. Pēc ražas novākšanas noteikts labības daudzums bija jānodod magazīnā, bet nepieciešamības gadījumā zemnieki varēja aizņemties graudus sēklai vai ģimenes uzturam. Aizņemtais vēlāk bija jāatdod ar procentiem.
Tādējādi magazīna bija sava veida drošības rezerve neparedzētiem gadījumiem – lai sliktas ražas vai citu grūtību laikā cilvēki nezaudētu saimniecību un nepaliktu bez iztikas.
Kā radās nosaukums “Zviedru baznīca”?
Ēkas neogotiskā arhitektūra, smailloka formas un īpaši krusts zelminī (jumta gala siena) var radīt asociācijas ar baznīcu. Taču pētnieki norāda, ka krusts nav pietiekams pierādījums ēkas sakrālajai funkcijai – krusta zīmes vēsturiski izmantotas arī kā aizsardzības simbols saimniecības ēkās.
Arhitekts Ilmārs Dirveiks savā izpētē norādījis, ka ēkai nav baznīcām raksturīga plānojuma vai citu būtisku sakrālas ēkas pazīmju. Tai ir divi stāvi, redzamas pārseguma siju vietas, nelielas logailas un vēdināšanas lūkas, kas daudz vairāk atbilst saimnieciskai ēkai.
Tāpēc “Zviedru baznīcas” nosaukums, visticamāk, ir vēsturiski nostiprinājies mīts, kas radies no šīs vietas senās baznīcas vēstures, vietējiem nostāstiem un ēkas neogotiskā izskata. Arī mūsdienās objekts oficiāli pazīstams kā “Zviedru baznīca ar viduslaiku kapsētu”, un tas ir nozīmīgs kultūras mantojuma objekts.
Ēkas liktenis 20. gadsimtā
1920. gadu sākumā agrārās reformas laikā muižas magazīnas klēts tika piešķirta jaunsaimniecībai. 1923. gadā ēkai izbūvēts jauns jumts, ierīkota uzbrauktuve lopbarības nogādāšanai augšstāvā, bet apakšstāvā ierīkota lopu kūts.
Ēkas neparastais liktenis turpinājās arī vēlāk. Par to, ka kādreizējā “baznīca” izmantota saimnieciskām vajadzībām, liecības atrodamas arī 20. gadsimta presē un apsekojumu materiālos.
1983. gadā objektam tika piešķirts vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss. Tā laika apsekojumā aprakstīts, ka no tā sauktās “Zviedru baznīcas” palikušas kailas sienas bez jumta, bet ēkas iekšpuse un apkārtne bijusi aizaugusi.
Nostāsts par Zviedru baznīcu turpinājis dzīvot. Arī vēlākos gados vietējie iedzīvotāji stāstījuši par senajā baznīcā ierīkoto muižas magazīnu. Šie nostāsti kļuvuši par daļu no pašas vietas vēstures – pat tad, ja pētnieku secinājumi liecina, ka šodien redzamā ēka pati par sevi nav senā zviedru laika baznīca.
