1949. gada 25. marta notikumi tiek pieminēti kā vieni no skumjākajiem un drūmākajiem notikumiem valsts vēsturē – tieši tad norisinājās masveida deportācijas, padomju varai no Latvijas teritorijas izvedot vairāk nekā 40 tūkstošus iedzīvotāju, tostarp arī Ausmas ģimeni.

Ausma Šīrone ir piedzimusi, uzaugusi un arī šobrīd par mājām sauc Siguldu. 1949. gada 25. marts izmainīja arī Ausmas ģimeni dzīvi. Ausma, viņas jaunākais brālis un māte bija vieni no tiem, kuriem bija jādodas uz lopu vagoniem un jāmēro garais ceļš uz austrumiem.

Viņu laiks 39. vagonā skarbajos apstākļos noslēdzās Tomskā, kur aiz drāšu žoga Ausmai palika 17 gadi. Lai arī viens neapskaužams posms bija noslēdzies, cits turpinājās – dzīve kolhozā, nabadzībā un sarežģītos apstākļos.

1956. gadā Ausmas ģimene tika atbrīvota, viņi rudenī aizbrauca uz Vorkutu, kur atradās Ausmas tēvs. Viņš kara laikā bija pazudis bez vēsts.Tikai laikam ejot, ģimene uzzinājusi, ka viņš kara laikā apcietināts, bet vēlāk – nosūtīts uz Vorkutu. Ģimene nolēmusi apvienoties. Vienu gadu ģimene kopā pavadījusi šajā pilsēta, bet 1957. gadā 5. oktobrī atgriezusies Latvijas teritorijā.

Jau pēc desmit dienām Ausma stāvējusi kultūras namā uz podestiem un dziedājusi. Dziesma viņai bijusi mīļa jau no bērnības. Paziņas viņu iesaistījušas, lai ātrāk aizmirstos viss piedzīvotais, tomēr šos notikumus nevar aizmirst nekad.

1949. gada 25. marts ir diena, kad no savām mājām un dzimtenes svešumā tika aizvesti daudzi tūkstoši latviešu. Liela daļa no viņiem, tostarp bērni, sievietes un sirmgalvji, Latvijā vairs neatgriezās – daļa novārga un aizgāja bojā koncentrācijas nometnēs, daļa palika uz mūžiem Sibīrijā. Šajā dienā deportēja vairāk nekā 40 000 cilvēku.

Ausmas stāsts fiksēts 10.12.2024.