Turpinot vienu no skaistākajām tradīcijām, Siguldas Jaunajā pilī Siguldas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Linards Kumskis un Dzimtsarakstu nodaļas kolēģi svinīgi uzņēma Siguldas novada pārus, kuri šogad svin Zelta kāzas – laulību pusgadsimta garumā. Pasākumā godināts arī viens pāris, kurš šogad svin 55 gadus laulībā.

Svinīgajā pasākumā katram no trim laulātajiem pāriem – Inārai un Indulim Pētersoniem, Valentīnai un Jurim Engizeriem, Anitai un Valdim Veiciem – pasniedza atjaunotās Latvijas Republikas laulību apliecības, kas vēl vairāk apliecina šo saistību stiprumu, mīlestību un abpusēju cieņu.

“Jūs, stiprās latviešu ģimenes, esat apliecinājums, ka mēs kopā esam stipri un diženi, varam  kopā mācīties un augt. Paldies, ka esat izaudzinājuši brīnišķīgus bērnus, kuri ir Latvijas izaugsme un turpinājums. Jūs esat iedvesma un paraugs. Lai veselība, izturība un kopābūšanas prieks,” sveicot pārus, savā uzrunā teica Siguldas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Linards Kumskis.

Stipras un saticīgas ģimenes ir Siguldas novada vērtība. 2024. gada Zelta pāri, kas gredzenus mija 1974. gadā, labprāt atklāj savu satikšanās stāstu un dzīves gudrību. Katrs pāris ir unikāls, un viņu stāsti atspoguļo dažādas veiksmīgu attiecību sastāvdaļas, piemēram, humoru, sapratni, cieņu un kopīgas vērtības. Piedāvājam ielūkoties Zelta pāru un Smaragda pāra dzīves stāstos.

Indulis un Ināra Pētersoni, laulība reģistrēta 1974. gada 17. augustā Rīgas Kurzemes rajona dzimtsarakstu nodaļā.

1974. gada pavasarī Indulis, 24 gadus vecs puisis no laukiem, nolēma Rīgā meklēt sievu. Kopā ar draugu viņš devās uz balli Kultūras namā “Draudzība” Sarkandaugavā. Tur viņš ieraudzīja Ināru, skaistu, nopietnu meiteni zaļā tamborētā kostīmā, kas sēdēja uz skatuves. Indulis uzlūdza viņu dejot un uzzināja, ka meiteni sauc Ināra. Pēc balles sekoja pirmais randiņš, drīz vien arī otrais, kad abi devās uz operu “Zilā Donava”. Trešais randiņš notika jau “zagsā” – maijā viņi iesniedza laulības pieteikumu. Ināra atzina, ka viņai patika Induļa mērķtiecība un spēja pieņemt lēmumus. Pat Ināras vecāki ar Induli iepazinās tikai pēc pieteikuma iesniegšanas. Abi uzskata, ka toreiz viņi intuīcijas vadīti ātri atrada viens otru un ir kopā jau 50 gadus.

Indulis pēc profesijas ir restaurators. Savā darba mūžā Indulis ir atjaunojis daudz Vecrīgas namus un to detaļas, kas tagad pulcē ārvalstu tūristus. Tāpat Indulis savā darba jomā ir braukājis arī pa ārzemēm, kur strādājis savā profesijā. Induļa hobijs ir muzicēšana – viņš pūš trompeti un spēlē sintezatoru. Ināra pēc profesijas ir piegriezēja. Viņas darba gadi ir aizvadīti Rīgas modes Ateljē. Ināra atzīst, ka padomju gados viņas amats bija prestižs, jo pie viņas nāca ietekmīgi cilvēki, kas varēja sniegt palīdzību dažādos jautājumos.

Runājot par ģimenes dzīvi, abi saka, ka tas dzīves skrējiens no tā 1974.gada aprīļa, kad abi iepazinās, ir bijis tik ātrs, ka paši pat nav pamanījuši, ka nu jau 50 gadi pagājuši laulībā. Ģimenē ir izaudzināti trīs dēli – Ģirts, Kaspars un Rihards. Pētersonu pārim ir 7 mazbērni, kuri bieži ciemojas pie vecvecākiem. Uz jautājumu, kas abiem ir palīdzējis mīlestībā nodzīvot piecdesmit gadus laulībā, – tas ir humors, kā arī spēja “pieslīpēties”. Lielākā vērtība Indulim un Inārai ir ģimene un savstarpējās attiecības. Pētersonu pāris atceras, ka kāzu dienā uz audekla bijusi rakstīta viņu ģimenes devīze, kas arī vistiešāk raksturo viņu attiecības:

“Klaus, tautieti manu vārdu
Es klausīšu tavējo
Tā viens otru klausīdami
Abi mīļi dzīvosim.”

Valentīna un Juris Engizeri, laulība reģistrēta 1974. gada 6. novembrī Krimuldas pagasta Kultūras namā.

Valentīna un Juris iepazinās 1974. gada vasarā Inciemā. Abi bija darba kolēģi kolhozā “Ezerciems”. Valentīna bija celtniecības speciāliste, bet Juris – šoferis, kurš bieži remontēja savu veco auto garāžā. Valentīnai kļuva interesanti, kāds ir čaklais puisis, kurš pastāvīgi slēpjas zem mašīnas, tāpēc viņa vienā dienā iegāja garāžā un uzsāka pirmo sarunu: “Ko tu tur sēdi tik daudz zem tās mašīnas?” Pēc dažām dienām Juris ar priekšnieka atļauju paņēma celtniecības materiālus, kas Valentīnai šķita neatļauti. Šis starpgadījums kļuva par sākumu regulārākām sarunām. Drīz Juris uzaicināja Valentīnu kopā doties uz slepenām ogošanas un riekstu vākšanas vietām. Kopīgais darbs kolhozā un izbraucieni pa Latviju viņus satuvināja. Juris apbrīnoja Valentīnas enerģiskumu un uzņēmību, bet Valentīnai patika, ka Juris vienmēr bija uzticams un līdzās īstajos brīžos. Kāzas abi svinēja pēc dažiem mēnešiem – 1974. gada 6. novembrī.

Valentīna un Juris par sevi saka, ka abi ir vienkārši darba ļaudis un lauku cilvēki. Savā darba dzīvē Valentīna strādāja celtniecības jomā, kur no celtniecības speciālistes kļuva par celtniecības darbu vadītāju. Jurim  darba mūžs bija saistīts ar šofera un arī sagādnieka pienākumu pildīšanu. Abi saka, ka jaunības gados abi ir apmeklējuši darba balles, taču visvairāk viņiem patika uzturēties savās mājās. Engizeru ģimenē ir izauguši 2 bērni. Dēls Romāns un meita Ramona. Tagad, kad Valentīnai un Jurim ir brīvāks laiks, viņi apmeklē dažādus koncertus un kursus senioriem. Jurim ir parādījies jauns hobijs – viņš gatavo koka dārza mēbeles.

Valentīna un Juris uzskata, ka veiksmīgas kopdzīves pamats ir lēnprātība un miers – nevajag steigties šķirties pēc pirmajām domstarpībām. Svarīgi ir arī pielāgoties vienam otram un pieņemt otru ar sapratni, noliekot lepnumu malā. Abi uzsver kopīgu sapņu nozīmi – ģimenes ieceres un budžets jāplāno kopā. Pāris atgādina, ka ģimenes veidošanai nepieciešami abu ieguldījumi: “Lai veidotu un saglabātu ģimeni, ar vienu pagali nepietiek!”

Anita un Valdis Veici, laulība reģistrēta 1969. gada 7. novembrī Mālpils Kultūras namā (laulībā nodzīvoti 55 gadi).

1969. gada jūnijā Mālpilī Valdis, tehnikuma students no Tukuma novada, autobusa pieturā ieraudzīja Anitu – simpātisku, dzīvespriecīgu meiteni ar koferi rokās, lai brauktu pie draudzenes uz Ogri dzīvot un strādāt. Valdim tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Viņš drosmīgi uzsāka sarunu un mēģināja pierunāt Anitu nebraukt prom. Kad tas neizdevās, viņš turējās pie Anitas kofera un panāca, lai viņa apsola ar viņu satikties. Nākamā tikšanās bija jau pēc nedēļas. Valdis ilgi un neatlaidīgi cīnījās par Anitas sirdi. Vēl pēc neilga laika Valdis jautāja Anitai pasi, lai dotos uz dzimtsarakstu nodaļu. Anita uzreiz nepadavās, bet viņu apbūra Valda drosme, izlēmība un sirsnīgie vārdi. Kā smejas abi – kamēr vietējie puiši vilcinājās, Valdis “nocopēja” Mālpils skaistāko meiteni.

Anita lielāko daļu no savas darba dzīves strādāja Siguldas universālveikalā par pārdevēju. Pateicoties šim darbam, Anitai padomju gados bija daudzi paziņas un vērtīgi kontakti. Anita strādāšanu savā profesijā veiksmīgi apvienoja ar rūpēm par ģimeni, mājsaimniecību un mājlopiem, kas savā laikā bija ģimenes saimniecībā. Savukārt Valdis lielāko darba dzīves daļu ir strādājis metinātāja arodā. Darba dzīvē Valdim ir bijuši arī gari komandējumi, piemēram, uz Sibīriju. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Valdis 11 gadus strādāja Zviedrijā par metinātāju. Valda darba vieta Zviedrijā atradās aiz polārā lokā. Arī Anita devās Valdim līdzi uz Zviedriju, lai kopā baudītu šīs īpašās vietas skarbo un ļoti skaisto dabu. Veicu ģimenē dzimuši trīs bērni – Agnis, Dailis un Ilze.

Pāris atklāj, ka visi bērni un mazbērni Veicu ģimenē ir ļoti draudzīgi, labestīgi, talantīgi un mērķtiecīgi. Starp bērniem, vedeklām un mazbērniem valda patiesi sirsnīgas un atbalstošas attiecības. Un tā arī ir Veicu ģimenes lielākā dzīves bagātība. Veicu ģimenes dzīves recepte jaunajiem pāriem: cieniet viens otru, dodiet telpu brīvībai, mīliet savu ģimeni un bērnus, un vienmēr atcerieties rūpēties par savējiem. Tieši šajās vienkāršajās, bet spēcīgajās vērtībās slēpjas ilgas un laimīgas kopdzīves noslēpums!

Sveicam Siguldas novada Zelta pārus!