Sahalīnas dizšūrene, Reynoutria sachalinensis (F. Schmidt) Nakai, ir invazīva svešzemju suga, kuras izcelsme ir Austrumāzijā. Ieviesta kā krāšņumaugs. Ātraudzīga, izplatās pārsvarā ar saknēm, sakņu dzinumiem un ar sakņu un stumbru fragmentiem. Veido lielas audzes, galvenokārt mitrās augsnēs, parasti vecu parku apkaimē, upju ielejās, retāk ceļmalās un nezālienēs. Izteikti dominējoša suga, noēno citus zemsedzē augošos augus, ar laiku samazinot ne tikai augu, bet arī dzīvnieku sugu daudzveidību. Nav ziņu par sugas negatīvo ietekmi uz cilvēka veselību.
Šai dižsūrenei krustojoties ar vietējām vai citām svešzemju sūreņu sugām, veidojas jauni hibrīdi. Plašāk izplatītā hibrīdsuga ir Japānas un Sahalīnas dižsūrenes krustojums (Fallopia × bohemica). Šis dižsūrenes hibrīds arī ir invazīvs.
Sahalīnas dižsūrene ir ļoti liels daudzgadīgs lakstaugs, 2–3,5 m augsts, ar plašu un dziļu sakņu sistēmu. Sākoties salam, auga virszemes daļas iet bojā. Ir ziemcietīga.
Stublājs: masīvs, posmains, posmi dobi.
Lapas: iegareni ovālas. Garums 12–30 cm, platums 8–25 cm. Plātnes mala gluda vai mazliet cirtaina, gals smails. Lapas mala pie pamata sekli sirdsveidīga. Plātnes apakšpuse klāta ar mīkstiem matiņiem. Nereti lapas galvenā dzīsla un pirmās pakāpes sāndzīslas iesārtas.
Ziedi: zaļgandzelteni, skarās pušķos lapu vai zaru žāklēs. Zied: augusts–septembris. Apputeksnē kukaiņi.
Auglis: spīdīgs, tumšbrūns riekstiņš.
Saknenis: spēcīgs, koksnains un horizontāli novietots, mēdz būt līdz 7 m un vairāk garš.
Stumbra apakšdaļā veidojas gaisa saknes, kas, nonākot saskarē ar augsni, spēj apsakņoties un veidot jaunus dzinumus.
Dižsureņu straujā augšana un intensīvā atvašu dzīšana apgrūtina to ierobežošanu un izskaušanu, un tāpēc būs nepieciešami ilgtermiņa pasākumi.
1. mehāniskā metode ietver – izraušana/izrakšana ar rokas instrumentiem, nogriešana/pļaušana, mulčēšana, augsnes norakšana kopā ar sakņu sistēmu, apstrāde ar karstu ūdeni vai tvaiku.
2. bioloģiskā metode ietver – “ganīšana” ar cūkām.
3. ķīmiskā metode ietver – herbicīdu izmantošana, ja tie ir iekļauti Valsts augu aizsardzības dienesta atļauto augu aizsardzības līdzekļu sarakstā un, ja to saskaņā ar Aizsargjoslu likumu un citiem normatīvajiem aktiem atļauj teritorijas novietojums un aizsardzības statuss.
Japānas dižsūrene, Reynoutria japonica Houtt., ir invazīva svešzemju suga, kuras izcelsme ir Austrumāzijā. Ieviesta kā krāšņumaugs. Sarunvalodā to sauc arī par bambusu. Ātraudzīgs, izplatās pārsvarā ar saknēm, sakņu dzinumiem un ar sakņu un stumbru fragmentiem. Veido lielas audzes, galvenokārt mitrās augsnēs, parasti vecu parku apkaimē, upju ielejās, retāk ceļmalās un nezālienēs. Izteikti dominējoša suga, noēno citus zemsedzē augošos augus, ar laiku samazinot ne tikai augu, bet arī dzīvnieku sugu daudzveidību. Nav ziņu par sugas negatīvo ietekmi uz cilvēka veselību.
Šai dižsūrenei krustojoties ar vietējām vai citām svešzemju sūreņu sugām, veidojas jauni hibrīdi. Plašāk izplatītā hibrīdsuga ir Japānas un Sahalīnas dižsūrenes krustojums (Fallopia × bohemica). Šis dižsūrenes hibrīds arī ir invazīvs.
Japānas dižsūrene ir liels daudzgadīgs lakstaugs, 1,5–2,5 m augsts, ar gariem, ložņājošiem sakneņiem. Sākoties salam, auga virszemes daļas iet bojā. Ir ziemcietīga.
Stublājs: taisns, dobs, posmains.
Lapas: lielas, eliptiskas vai olformas. Garums 5–15 cm, platums 3–10 cm. Plātnes mala gluda, gals smails. Lapas mala pie pamata taisna, nošķelta. Lapas kāts 1–3 cm. Lapas uz stublāja pamīšus.
Ziedi: balti, nedaudz krēmīgi, skarās pušķos lapu žāklēs. Zied: augusts–septembris. Apputeksnē kukaiņi.
Auglis: spārnains riekstiņš.
Saknenis: spēcīgs, koksnains un horizontāli novietots, mēdz būt līdz 7 m un vairāk garš.
Stumbra apakšdaļā veidojas gaisa saknes, kas, nonākot saskarē ar augsni, spēj apsakņoties un veidot jaunus dzinumus.
Līdzīga Sahalīnas dižsūrenei (R. sachalinensis). Atšķirama pēc plati olveidīgas (ne iegareni ovālas) lapas un pēc nošķelta vai strupa (nevis sirdsveidīga) lapas pamata.
Plašāka informācija pieejama šeit.
Dižsureņu straujā augšana un intensīvā atvašu dzīšana apgrūtina to ierobežošanu un izskaušanu, un tāpēc būs nepieciešami ilgtermiņa pasākumi.
1. mehāniskā metode ietver – izraušana/izrakšana ar rokas instrumentiem, nogriešana/pļaušana, mulčēšana, augsnes norakšana kopā ar sakņu sistēmu, apstrāde ar karstu ūdeni vai tvaiku.
2. bioloģiskā metode ietver – “ganīšana” ar cūkām.
3. ķīmiskā metode ietver – herbicīdu izmantošana, ja tie ir iekļauti Valsts augu aizsardzības dienesta atļauto augu aizsardzības līdzekļu sarakstā un, ja to saskaņā ar Aizsargjoslu likumu un citiem normatīvajiem aktiem atļauj teritorijas novietojums un aizsardzības statuss.