Turaidas muzejrezervāts aicina izglītības iestāžu skolēnu mācību uzņēmumos, dizaina un tehnoloģiju programmās, profesionālajā ievirzē un interešu izglītībā iesaistītos skolotājus un skolēnus radīt mākslas darbus, iedvesmojoties no leģendas par Turaidas Rozi. Par konkursa dalībnieku var kļūt bērni un jaunieši vecumā no 5 līdz 19 gadiem. Darbu iesniegšanas termiņš ir līdz 2026. gada 24. aprīlim.

Konkursu organizē Turaidas muzejrezervāts sadarbībā ar VAS “Valsts nekustamie īpašumi”. Tā mērķis ir kultūras mantojuma iekļaušana radošā interpretācijā saskaņā ar vides ilgtspējas principiem, izmantojot dažādus materiālus un būvatlikumus – mālu, koku, stiklu, metālu, papīru, audumu un citus. Darbi tiks eksponēti izstādē Turaidas muzejrezervāta Administrācijas ēkas izstāžu zālē un digitālā formātā tīmekļa vietnē atklajturaidu.lv.

Konkursa “Roze uzplaukst laikā” nolikums pieejams šeit.

Raiņa lugai “Mīla stiprāka par nāvi” – 100: traģēdija “Mīla stiprāka par nāvi” sacerēta laikā no 1926. līdz 1927. gadam. Tajā spēcīgi skan humānisms, pārliecība par mīlas un ētiskas skaidrības uzvaru pār rupju varu. Maijas rīcība apliecina garīgo spēku un ticību vērtībām. Leģenda ir nemateriālais kultūras mantojums, kas stiprina kultūras identitāti, stāstniecības tradīcijas un kolektīvo atmiņu. Leģenda tiek uzturēta dzīva, jo tā palīdz mums dzīvot, saglabājot ticību, ka ikvienam ir iespēja pacelties līdz varonībai.

Leģenda par Maiju – Turaidas Rozi

Turaidas meitenes Maijas Greifas dzīvesstāsts pārtapis teiksmainā leģendā par Turaidas Rozi.

Notikumi risinās 17. gadsimta sākumā – poļu–zviedru kara laikā Turaidā. Piemiņas vieta Maijai Greifai atrodas Turaidas Baznīckalnā senas kapsētas malā, kurā no 13. gadsimta līdz 1772. gadam apglabāti vietējie iedzīvotāji. Laikam ritot, 20. gadsimta sākumā bijušās kapsētas malā tika izcelta apbedījuma vieta, ko iezīmē veca liepa, tai 1922. gadā piestiprināta plāksne ar uzrakstu “Še dus Turaidas Roze”. Vēlākajos gados turpinājusies cilvēku un vietas mijiedarbība – tā vairākkārt labiekārtota, tautas apziņā izveidojoties par svētvietu. Kādā folklorizētā leģendas pārstāstā teikts, ka Siguldas pils dārznieks Viktors uz savas mīļotās kapa uzstādījis baltu rozi, kas no Maijas asinīm kļuvusi sarkana. Rozes kā skaistuma un ideāla simbols Baznīckalnā tiek stādītas arī mūsdienās, un Maijas dienā katru gadu tradicionāli tiek svinēti Rožu svētki.

Cauri gadsimtiem – mērim, kariem un ugunsgrēkiem – tautas atmiņā ir saglabājies stāsts par Turaidas meiteni Maiju. Leģendas pamatā ir patiesi notikumi, kas Turaidas apkārtnē risinājušies pirms vairāk nekā 420 gadiem. Pārbūvējot Rīgas pils pagrabus, zem gruvešiem tika uzieti seni dokumenti – Vidzemes tiesas arhīvs. 1848. gadā Vidzemes pilstiesas asesors Magnuss fon Wolfelds izdevis trīs sējumu biezu grāmatu par Baltijas sodu lietām, un šajā krājumā ievietoti akti par slepkavību Turaidas pilsnovadā. Notikumiem, kas ilgu laiku uzskatīti par leģendu, ticis iegūts rakstisks apliecinājums.

Īss laikmeta fona raksturojums, kurā risinās notikumi: 16. gadsimta beigās, 17. gadsimta sākumā Vidzemē noris postoša karadarbība, ko dēvē par poļu–zviedru karu (1600.–1629.). Kaujas notiek arī pie Turaidas. Abu valstu armijas vairākkārt pārstaigā Turaidas novadu, un kara postījumi ir milzīgi. Šajā laikā cilvēku ticība brīnumiem un maģijai ir ļoti liela. Sievietes sociālais statuss ir pakārtots vīrietim – tās ir pakļautas aizbildniecībai – laulībām nepieciešama vecāku vai aizbildņu piekrišana.

1601. gada pavasarī zviedru karapulki ieņēmuši Turaidas pili, un tajā sākuši dzīres – neviens nelicies zinis par kaujas laukā kritušajiem un smagi ievainotajiem. Tikai vecais Turaidas pils rakstvedis Greifs naktī viens pats devies asinīm slacītajā ielejā lūkot, vai kādam nevajag palīdzību. Gaišajā mēnesnīcā vecais vīrs starp kritušajiem cīnītājiem izdzirdis kādu raudam – tur gulējusi mirusi skaista kundze, kura ar vienu roku apkampusi nonāvētu bruņinieku, bet ar otru – mazu, raudošu bērnu. Vecais Greifs aiznesis bārenīti mājās un apņēmies to izaudzināt, pieņemot par audžumeitu. Tā kā tas noticis maijā, Greifi meitiņu nosaukuši par Maiju. Gājuši gadi, un Maija izaugusi par daiļu jaunavu – viņas skaistuma un tikuma dēļ ļaudis Maiju nosaukuši par Turaidas Rozi.

Tajos laikos jauni amatnieki ceļojuši pa pasauli – jauns vīrietis Viktors Heils no Vāczemes ieradies Livonijā un pie Siguldas pilskunga salīdzis par dārznieka mācekli. Drīz viņš iepazinies ar Maiju – Turaidas Rozi, un abu jauniešu sirdīs iedegusies mīlestība. Greifs sniedzis laulībām nepieciešamo piekrišanu. Vakaros abi jaunieši satikušies pusceļā starp Siguldas un Turaidas pili – Gūtmaņa alā. 1620. gada augustā bijušas ieplānotas kāzas.

Tajā laikā Turaidas pilī dienējuši divi poļu armijas dezertieri – karakalpi Ādams Jakubovskis un Pēteris Skudrītis. Jakubovskis ieraudzījis Maiju un kaislīgi viņā iemīlējies, taču meitene viņa uzmanības apliecinājumus noraidījusi. Tas Jakubovski saniknojis, un viņš nolēmis Maiju iegūt ar varu, izdomājot velnišķīgu plānu – uzrakstījis zīmīti (it kā no Viktora) un aizvilinājis Maiju uz ierasto tikšanās vietu Gūtmaņa alā. Maija atnākusi un sapratusi, ka ir ar viltu atmānīta un piekrāpta. Meitenei ap kaklu bijis līgavaiņa Viktora Heila dāvināts sarkans zīda lakatiņš. Viņa teikusi Jakubovskim, ka šim lakatiņam piemīt burvju spēks – tā nēsātājs tiekot pasargāts no zobena cirtieniem, un aicinājusi to pārbaudīt. Šajā laikā cilvēki ticējuši dažādām burvestībām. Māņticības un alkatības pārņemtais Jakubovskis noticējis stāstam par burvju lakatu – sākumā vilcinājies, bet tad cirtis no visa spēka, un meitene saļimusi bez dzīvības pie viņa kājām. Maija nolēmusi labāk mirt nekā tikt piesmietai. Pēc notikušā Jakubovskis nobijies, ieskrējis mežā un pakāries sava zobena siksnā.

Pievakarē Viktors Heils atradis Maiju Gūtmaņa alā nogalinātu un izmisis steidzies uz Turaidas pili pēc palīdzības. Tikmēr cilvēki pie alas atraduši Viktora dārznieka cirvīti, tādēļ tiesnesis nolēmis, ka slepkava ir Viktors Heils. Tiesa notikusi Turaidas pilī – Viktoru Heilu gribējuši notiesāt par slepkavību. Notikumu gaitu mainījis karakalps Pēteris Skudrītis, kurš ieradies tiesā un izstāstījis patiesību. Viktors ticis attaisnots, bet Maiju apglabājuši Turaidas Baznīckalnā, krustā liekot uzrakstu “Mīla stiprāka par nāvi”. Tā paša gada vēlā rudenī Viktors Heils devies atpakaļ uz savu dzimteni Vāciju, ņemdams līdzi sauju smilšu no savas līgavas – Turaidas Rozes kapa.

Turaidas Rozes tēls kā iedvesmas avots radošos meklējumos ir sastopams gandrīz visos mākslas veidos – literatūrā, teātrī, mūzikā, baletā, kino, operā, glezniecībā, tēlniecībā un citos mākslas veidos.

Dažādos konkursos bērnu un jauniešu mērķauditorijai redzams, ka leģenda turpina dzīvot, piemēram, 2024. gadā logo konkursā “Turaidas pilij 810”, viduslaiku karogu metu konkursā, kā arī 2025. gadā konkursā “Turaidas suvenīrs”, kur viena no vispopulārākajām tēmām ir mīlestības stāsts par Turaidas Rozi.

Ja pratīsim iejusties stāstā, iespējams, labāk spēsim saprast arī šodienas pasauli.

Foto: Agris Tabaks

Informāciju sagatavoja:
Komunikācijas izglītojošā darba nodaļas sadarbības projektu vadītāja
Sandra Ķirule