Sestdien, 1. martā noslēgsies aizvadītā gada oktobrī Siguldas pagasta kultūras namā aizsāktā, TLMS „Vīgrieze” iniciētā projekta ”Lai grūtais top viegls” pirmais posms „Adīšana”. Desmit sestdienas kopā pulcējās ap 20 Siguldas novada iedzīvotājas (no 25 līdz 65 gadiem), kurām jau ir priekšzināšanas adīšanā. Pieredzējušas lektores, Tautas daiļamatu meistares Gunas Lāčaunieces vadībā dāmas ne tikai apguva jaunas prasmes, bet dalījās arī savā, no vecmāmiņām un mātēm pārmantotā pieredzē. Savi „knifi” ir jāzin gan zeķi adot, gan sarežģītus rakstus kopā liekot. Nodarbības sākās ar adīšanas vēsturi un pamatīgu izmantojamo materiālu apzināšanu. Ikviena dalībniece bija savā mūžā noadījusi ne vienu vien zeķu un cimdu pāri, taču pēc pirmajām divām nodarbībām nācās secināt, ka arī šajos, ikvienai latviešu sievietei tik pazīstamajos darbos, valda strikti ievērojami likumi.

 

Kā izrādās, uzadīt var visu, tikai laiki tādi, ka, „kas der visām, tas neder nevienai”. Kādas krāsas izvēlēties? Pamatpiegriezne uzzīmēta, bet kāds modelis būtu vispiemērotākais? Izmantot reljefus rakstus vai adīt pīnes? Uz šiem un vēl daudziem sievišķīgiem jautājumiem palīdzēja atbildēt stiliste Una Bernatoviča (pārvērtību autore žurnālā „Sieviete”). 16.februārī viņa konsultēja par grima un rotu piemērotību katras sievietes individuālajam tēlam.

 

Sestdien, 1. martā būs projekta pirmās kārtas noslēguma nodarbība, kurā sarīkosim četru mēnešu garumā noadīto darbu izstādi. Lai pašām būtu kārtīgi padarīta darba sajūta un salikti visi punkti uz „i”, esam pieaicinājušas eksperti Zigrīdu Cakulu. Viņa iepazīstinās rokdarbnieces savu „skatu no malas” un dalīsies savos noslēpumos netradicionālu lietu darināšanā, piemēram, kā var pie tamborētas kāzu kleitas uztamborēt arī piemērotu līgavas kurpju pāri. „Tā mēs te sekmējam tautas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm. Šogad adījām, nākošajā gadā tamborēsim”, atklāj Siguldas pagasta kultūras nama vadītāja Arisa Pastuhova.

 

Jānis Streičs ir teicis, ka daudzu māmuļu acu gaišums bija ziedots kultūrai, skalu gaismā darinot savus darbus. Lai šis upuris nebūtu bijis par veltīgs, mēs viņu krāsainos dzīparus mācāmies pašas un mācām jaunajām sievām. Tie ir seni, tikai, mums, latvietēm, saprotami. Koši un krāšņi tie izskatās ne tikai Dziesmu svētkos, bet arī modernos tērpos un interesantā interjerā.